Amerikāņu arhitekts, mākslinieks un pedagogs Džons Hejduks (1929-2000) bija viens no ievērojamākajiem novatoriem eksperimentālās un teorētiskās arhitektūras jomā 20. gs. otrajā pusē.

Hejduks lielāko savas dzīves un profesionālās karjeras daļu veltīja pedagoģijai, ko pats uzskatīja par nepieciešamu “sabiedrisko līgumu”. 1954. gadā sāka pasniegt Teksasas universitātē Ostinā, kur līdzās tā laika vadošajiem arhitektūras teorētiķiem – Kolinam Rovam, Robertam Sluckim, Bernhardam Hoesli u.c. – kļuva par daļu no Teksasas reindžeriem. 1964. gadā devās atpakaļ uz savu dzimto pilsētu – Ņujorku, kur kļuva par profesoru Kūpera biedrībā. No 1975. gada līdz savas dzīves nogalei strādāja par Kūpera biedrības Ērvina S. Čenina Arhitektūras skolas dekānu. Paralēli tam, Hejduks kopā ar citiem Ņujorkā praktizējošiem postmodernistiem Pīteru Eizenmanu, Maiklu Greivu, Ričardu Meieru un Čārlzu Gvatamiju bija pazīstams kā daļa no Ņujorkas piecinieka. Hejduka inovatīvā pieeja izglītības procesam un naratīvais, poētiskais, metaforām un alegorijām pildītais rokraksts ļāva nostiprināties par vienu no cienītākajiem pedagogiem arhitektūrā.

Ticu sabiedriskajam līgumam, tamdēļ arī skoloju. Uzskatu, ka universitāte ir viena no pēdējām vietām, kas brīvību sargā un pasargā, tamdēļ skološanu uztveru kā sabiedriski politisku rīcību. Ticu grāmatām un rakstītam vārdam, tamdēļ radu darbus ar cerību, ka tie kļūs par grāmatām. Esmu pragmatiķis, tāpēc ticu pierakstiem. Manuprāt, pierakstīt nozīmē pieredzēt. Grāmata, kuru sarakstīju – Upuri – ir par pieredzēšanu un atmiņu. Ticu retā blīvumam. Ticu vietai un vietas garam.

Džons Hejduks

Būdams dedzīgs telpiskās valodas un nozīmes pētnieks, Hejduks izmantoja vispārzināmus arhitektūras elementus – kolonnas, sienas, sijas un balstus, lai radītu no fiziskās pasaules nošķirtu un pasūtītāja ietekmes atbrīvotu sistēmu, kuras ietvaros attīstīt arhitektūras idejas, attiecības un elementus. Ar šīs metodes palīdzību Hejduks apkopoja un kataloģizēja naratīvas struktūras un elementu savstarpējās telpiskās sakarības, ar kurām viņš spekulēja paša teoretizētajās Teksasas mājās.

Nozīmīgu lomu Hejduka daiļradē ieņēma naratīvs un emocionālās pieredzes tulkošana. Maz ieinteresēts arhitektūras objektu formālajās kvalitātēs, Hejduks pievērsās to saiknei ar dzīvo un nedzīvo objektu vidi. Ēkas kļuva par naratīvu: Hejduks ēkas uztvēra kā maskas, kas iemieso to iemītnieku īpašības un kurām ir pašām savas personības, motīvi un alkas. Hejduks radīja pasaules un stāstīja stāstus, izmantodams objektu/subjektu repertuāru – trupu ar tēliem, kas pavadīja viņu no pilsētas uz pilsētu, dažkārt pat uz vietām, kur viņš nekad nebija viesojies.

Lai gan Džons Hejduks ir uzbūvējis vien dažas no savām struktūrām, viņš bija atvērts sadarbībai ar tiem, kas izrādīja vēlmi ieceres īstenot, ja vien sākotnējās idejas gars tika saglabāts. Viņa teorētiskos projektus ar ‘vides projekta’ (live project) pieeju daudzviet pasaulē ir īstenojuši gan studenti, gan praktizējoši profesionāļi, gan akadēmiskas institūcijas. Daži no viņa skicētajiem objektiem ir uzbūvēti kā paliekošas instalācijas: Prāgā, Groningenā, Santjago de Kompostelā; citos gadījumos, veidojumi tika uzbūvēti, demontēti, pārvietoti un būvēti no jauna. Šī pieeja kļuva par rīku, kurā arhitektūras teorija pārtapa taustāmos objektos un kas izglītības process kļuva studentiem atraktīvs.

Hejduka pilsētu scenāriji un tēlu trupa radīja jaunu, grūti aptveramu struktūru un arhitektūras valodu, kas balstīta iztēlē, hieroglifos, zīmēs un simbolos. Viņa pieeja nav formāla. Tā paplašina arhitektūras nozīmes robežas, sniedzas pāri tehnoloģijai, prasmēm un teorijai. Tā izsaka mūsu cilvēcīgumu (esību), alkas un iztēli.

Fundamentāla arhitektūras problēma ir tajā, vai tā ietekmē vai neietekmē garu. Ja tā neietekmē garu, tad tā ir vienkārši būve. Ja tā ietekmē garu, tad tā ir arhitektūra.

Džons Hejduks, Arhitekta izglītība: balsis no Kūpera biedrības, 1993